Viens no labākajiem Latvijas futbolistiem divdesmitajos gados, dēvēts par visu laiku labāko Latvijas kreiso ārējo uzbrucēju, sportistu aprindās saukts iesaukā Arkaša.
Par futbolu sācis interesēties jau pamatskolas gados, bet nopietnāk ar to sāka nodarboties, mācoties Aleksandra ģimnāzijā, bija pastāvīgs skolas sastādītās komandas dalībnieks. 1. Pasaules kara laikā pārstāvējis Jekaterinoslavas komandas "Sirena" un "Orient".
Pēc atgriešanās Rīgā vispirms pārstāvēja Marsa komandu, bet pēc Amatiera darbības atsākšanas pievienojās tam. Spožākie Pavlova gadi tikām aizritēja kā RFK futbolistam, ilgstoši esot komandas kapteinim un līderim gan laukumā, gan ārpus tā. Piecas reizes RFK rindās kļuva par Latvijas meistaru (1924-26, 1930, 1931), divas reizes ieguva Rīgas kausu (1924, 1925). Latvijas izlasē debitēja 1924. gada Olimpiskajās spēlēs Parīzē ar zaudējumu mājiniekiem ar 0:7. Desmit gadu garumā bija Latvijas izlases spēlētājs, arī tajā kādu laiku bija komandas kapteinis. Divas reizes ieguva Baltijas kausu (1928, 1933). Pirmo vārtu guvējs Baltijas kausa vēsturē. Summāri Latvijas izlasē guva 9 vārtus 37 spēlēs. 1933. gadā apbalvots ar Latvijas futbola savienības Lielo nozīmi.
Sākot ar 1933. gadu bija saistīts ar krievu sporta biedrību Kružok, skaitījās komandas vadītājs (iespējams, ka pildīja trenera pienākumus). 1934. gadā kājas traumas dēļ RFK rindās gandrīz nespēlēja (vien rudenī piedalījās četru komandu turnīrā), bet 1935. gadā viņš pārgāja tobrīd pirmajā līgā spēlējušā Kružoka sastāvā. Ar katru nākamo gadu viņš Kružoka (vēlāk komandu pārdēvēja par RKSB) sastāvā spēlēja arvien retāk, bet savas pieredzes un autoritātes dēļ bija nozīmīgs tajā, ka Kružoks ieguva tiesības spēlēt Virslīgā. 1939./1940. gada sezonā RKSB sastāvā vairs nespēlēja. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada augustā iecelts Rīgas apgabala futbola savienības priekšsēdētāju.
