22.marts. 2017. 15:25

Latvijas Futbola federācija piedāvā interviju ar 2016. gada SynotTip Virslīgas čempionāta labāko spēlētāju, FK Jelgava pussargu Gļebu Kļuškinu, kurš pašlaik kopā ar Latvijas nacionālo futbola izlasi gatavojas 2018. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācijas turnīra spēlei pret Šveici.

Valstsvienības rindās pussargs debitēja 2013. gada 24. maijā pārbaudes spēlē pret Kataru. Toreiz komandu vadīja Aleksandrs Starkovs. Tikmēr pie Mariana Pahara talantīgais pussargs pirmo reizi tika izsaukts pagājušā gada septembrī. Apliecinot savas kvalitātes gan kluba rindās, gan arī valstsvienībā treniņos, šobrīd Gļebs jau ir aizvadījis četras spēles Latvijas izlasē, tostarp, sākot mačus pamatsastāvā kvalifikācijas cikla ietvaros pret Fēru salām, Ungāriju un Portugāli.

INTERVIJA AR GĻEBU KĻUŠKINU   

Pirmkārt, pastāsti mūsu līdzjutējiem par pavadīto laiku Šveicē līdz šim! Ko jau izdevās izdarīt treniņos? Vai izdevās adaptēties pie dabīgā zāliena laukuma?

Pavadījām šeit jau divas dienas. Viss ir labi. Atlidojām, iekārtojāmies viesnīcā. Jā, pirmo reizi šogad trenējos dabīgā zāliena laukumā. Bija grūti, jo pirmo reizi pāreja no mākslīgā seguma uz īsto zāli vienmēr futbolistam ir nedaudz arī bīstama, jo kāju muskuļi varbūt vēl nav īsti gatavi šādam segumam, attiecīgi ir liels risks gūt traumu, ja pirmajā treniņā tiek dota liela slodze. Mūsu gadījumā pirmais treniņš bija salīdzinoši viegls, vairāk darbojāmies ar bumbām. Laukums Nionā ir ļoti labā stāvoklī. Man bija svarīgi atkal izjust spēli uz dabīgā zāliena. Arī laikapstākļi šeit, Šveicē, ir patīkami un raksturīgi pavasarim. Nekas netraucē trenēties un spēlēt futbolu!

Mūsu komandā puse spēlētāju pirms šīs spēles savos klubos trenējās un spēlēja pamatā uz mākslīgā laukuma, puse – uz dabīgā zāliena. Attiecīgi tiem, kas spēlēja uz mākslīgā laukuma, šobrīd nepieciešams nedaudz vairāk laika, lai treniņos pie tā pierastu.

Kādiem akcentiem pievēršat papildus uzmanību pirms spēles ar Šveici?

Šobrīd treniņos praktizējam vairāk spēli ar bumbu. Trenera uzdevums ir veidot pozicionālos uzbrukumus. Protams, arī pretuzbrukumi ir svarīgi, taču šobrīd lielāku uzdevumu pievēršam tieši pozicionālajai spēlei. Kā zināms, Šveice ir grupas līderi. Viņiem ir ļoti saliedēta komanda, kas mīl daudz spēlēt ar bumbu. Malējie pussargi un aizsargi ļoti bieži iet uz priekšu. Pēc viņu uzbrukumiem paliek brīvas zonas malās, kuras mēs varam sekmīgi izmantot, pārejot no aizsardzības uzbrukumā. Jāmeklē savi spēlētāji, kam iespēlēt bumbu šajās brīvajās zonās.

Kā Tu vērtē pašreizējo komandas sniegumu kvalifikācijas turnīrā līdz šim? Kas pietrūka, lai izcīnītu vairāk punktus?

Pats kvalifikācijas cikla sākums bija labs, jo iesākām ar uzvaru. Varbūt Andorā mūsu parādītā spēle nebija tāda, kādu gribējām, jo bija daudz pozicionālās spēles, mēs turējām bumbu, taču svarīgākais bija cikla sākumā iegūt trīs punktus. Kas notika spēlē pret Fēru salām? Varbūt mums šobrīd vēl ir tāda komanda, kas labāk spēlē tieši pret stipriem nevis līdzīgiem pretiniekiem. Bet es neteiktu, ka spēle pret Fēru salām bija slikta... Mums bija labi uzbrukumi, izpildījām daudz piespēles no flangiem, pēc kurām varējām gūt vārtus. Šajā mačā mums vajadzēja gūt vārtus pirmajiem, lai nerastos problēmas turpmākajā spēles gaitā. Diemžēl nostrādāja nerakstītais futbola likums, neiesit tu – iesit tev!

Arī man bija labs moments šajā mačā, kad trāpīju pa vārtu stabu. Tajā epizodē atrados īstajā laikā īstajā vietā. Visu pareizi izdarīju - saņēmu bumbu, apstrādāju to, situ... Vajadzēja tikai trāpīt. Pēc šī momenta man bija grūti naktī aizmigt.

Atskatoties uz spēlēm šodien, domāju, ka varbūt pret Fēru salām mēs nenospēlējām tik agresīvi un varbūt arī nekaunīgi, kā vajadzēja. Attiecīgi, lai nepieļautu šādu situāciju nākotnē, gan man personīgi, gan arī citiem komandas biedriem jāuzņemas vairāk līderu lomu, tad mēs visi būsim stiprāki.

Pret Ungāriju mēs labi sākām, jo bijām ļoti neapmierināti un nikni paši uz sevi, uz rezultātu iepriekšējā spēlē, ļoti gribējām pierādīt sevi šajā spēlē, gribējām doties laukumā un gūt vārtus. Tomēr jau 10. minūtē ielaidām vārtus paši... Taču mēs neapstājāmies, turpinājām spēlēt, radījām labus momentus, taču diemžēl nespējām tos realizēt...

Ar kādām sajūtām Tu gaidīji spēli pret Eiropas čempioniem Portugāli novembrī?

Protams, ne jau katru dienu ir iespēja spēlēt pret Eiropas čempioniem. Tāpat kā visi puiši arī es ļoti gaidīju šo spēli. Biju ļoti priecīgs par izsaukumu. Skaidrs, ka portugāļi individuāli ir spēcīgāki par mums. Bet mēs esam tā komanda, kurai vienmēr ir jācīnās laukumā, kurai vienmēr jāspēj kaut ko pretstatīt pretiniekam neatkarīgi no tā statusa. Uzskatu, ka šajā spēlē pirmajā puslaikā mēs labi izskatījāmies, pārliecinoši un kompakti spēlējām aizsardzībā... Arī mēs turējām bumbu, centāmies pozicionāli veidot uzbrukumus. Tā arī otrajā puslaikā iesitām vārtus. Mūsu uzbrukums toreiz sākās no vārtsarga, ar vairākām piespēlēm tikām līdz Gintam Freimanim labajā malā, kurš ar centrējumu nogādāja bumbu soda laukumā, kur jau pie atlēkušās bumbas pirmais nonāca un vārtus ar labu sitienu guva Artūrs Zjuzins.

Pastāsti, ko šajā brīdī sajuti personīgi Tu un kā pēc gūtajiem vārtiem noreaģēja komanda? Kas pietrūka, lai mēs sekmīgāk nospēlētu spēles galotni Portugālē?

Pēc gūtajiem vārtiem varbūt mēs paši nedaudz nomierinājāmies un atslābinājāmies. Turpretim portugāļi tieši otrādi – kļuva agresīvāki un pielika klāt savā spēlē. Pēc zaudētajiem vārtiem Portugāle jau vienā no nākamajiem uzbrukumiem guva otros vārtus. Iespējams, tas bija mūsu koncentrēšanās trūkums, atslābināšanās, iespējams arī tobrīd jau bija iestājies zināms nogurums. Jo pirmajā puslaikā visi nospēlējām ļoti labi, kompakti. Tad izlīdzinājām rezultātu. Sajutām, ka varam spēlēt. Tobrīd visi spēlētāji laukumā gribēja spēlēt augstāk, devās uzbrukumā, jo gribējām iesist otros vārtus... Mums pietrūka aukstasinības. Varbūt mums toreiz vajadzēja visiem dziļāk iesēsties aizsardzībā un nospēlēt uz rezultātu.

Kā Tu pats novērtē savu sniegumu šajā spēlē?

Devos laukumā pamatsastāvā, ļoti gribēju pierādīt sevi pret Portugāli. Uzskatu, ka gan es, gan visa komanda labi nospēlējām pirmajā puslaikā. Protams, šobrīd ir grūti mani salīdzināt ar kādu no portugāļu centra pussargiem. Laukumā bija jūtams, ka viņi visu dara nedaudz ātrāk, konkrētās epizodēs nospēlē skarbāk. Man jātiecas uz to, jāiet uz priekšu un jākļūst spēcīgākam visos aspektos.

Gatavojoties spēlēm klubā un izlasē, kā Tu parasti gatavojies nākamajai spēlei? Cik lielu uzmanību pievērs tam, pret kādu pretinieku ir jāspēlē un ar kādu taktiku to var pārspēt?

Jebkura spēle vienmēr sākas no aizsardzības. Vienmēr jādomā par pareizām darbībām aizsardzībā un iziet no pretinieka spēles. Mums sākumā jāatņem bumba, tad mums jādomā, kā veidot uzbrukumus un gūt vārtus. Attiecīgi ir ļoti svarīgi analizēt pretinieka spēli un gatavot attiecīgo spēles plānu.

Kā Tu novērtē savu sniegumu 2016. gadā kopumā? Ko Tev personīgi nozīmē pagājušajā gadā saņemtā Virslīgas labākā futbolista atzinība?

Pagājušās sezonas pirmā daļa neliecināja par kaut ko lielu. Čempionāta sākumā pirmajā aplī izcīnījām salīdzinoši maz punktu. Tobrīd komandā bija neliels panīkums, jo sapratām, ka kaut kas nav kārtībā. Bet pēc tam lietas gāja uz augšu... Mēs sākām spēlēt krietni labāk. Iespējams, tas, ka sākumā pazaudējām daudz punktu, tas spēlētājus mobilizēja, mēs savācāmies un sapratām, ka zemāk krist nav kur. Tobrīd arī centos kļūt par līderi. Mēs arī kā komanda sākām spēlēt labāk. Sezonas turpinājums mums izvērtās ļoti sekmīgs. Iespējams, tā bija veiksme vai Dieva palīdzība.

Attiecībā uz saņemto atzinību, protams, biju priecīgs par labi aizvadīto sezonu. Godīgi sakot, es negaidīju šādu balvu. Kad uzzināju par to, biju ļoti priecīgs. Taču vēl priecīgāki bija mani vecāki un draudzene. Izmantojot iespēju, vēlos atvainoties visiem, ka nevarēju ierasties uz LFF Laureātu vakaru, jo divas dienas pirms tam es saslimu un nevarēju izkāpt no gultas.

Vēlos arī pateikt, ka šis sasniegums nav tikai mans nopelns. Tā kaldināšanā piedalījās visa FK Jelgava komanda. Futbolu nespēlē viens cilvēks. Vēlos pateikt paldies arī visiem treneriem, kas ar mani strādāja un ieguldīja savu darbu un enerģiju, lai es kļūtu par 2016. gada Virslīgas labāko spēlētāju. Paldies!

Kā sasniegtie panākumi un paceltā augstā latiņa 2016. gadā ietekmēja gatavošanos šī gada sezonai? Ko Tu sagaidi no jaunā Virslīgas čempionāta un FK Jelgava šogad?

Piekrītu, latiņa pacelta ļoti augstu! Protams, krist zemāk nedrīkstam. Taču šogad tas būs ļoti grūti. Virslīgā ir sešas vai pat vairāk komandas, kas ir apmēram vienā līmenī. Katrā spēlē katra komanda var uzvarēt vai zaudēt. Tāpēc katrā spēlē mums būs jādara viss, lai uzvarētu.

Vai Tu jūti, ka pret FK Jelgava pretinieki šobrīd arī noskaņojas citādāk?

Protams, es to jūtu. Pagājušajā sezonā visas komandas palika neapmierinātas, ka FK Jelgava Virslīgā ieņēma otro vietu. Turklāt mēs arī vienīgie iekļuvām UEFA Eiropas līgas kvalifikācijas 3. kārtā. Attiecīgi šogad katra spēle pret mums katrai komandai būs kā pēdējā.

Kādus mērķus Tu izvirzi personīgi sev šajā sezonā? Vai esi domājis spert nākamo soli savā karjerā, piemēram, doties uz spēcīgāku čempionātu?

Protams, man nepieciešams sevi pierādīt katrā spēlē un parādīt ne zemāku līmeni, kādu rādīju pagājušajā gadā. Vienlaikus katru gadu ir jāaug, jāgūst vairāk vārtus un jāatdod vairāk rezultatīvas piespēles. Ja laba komanda izsaka piedāvājumu futbolistam, tad tā komanda noteikti redz šo spēlētāju, spēlējam pie sevis. Jebkurā futbola klubā gan Latvijā, gan ārzemēs ir iekšējā konkurence starp spēlētājiem, un tam jābūt gatavam. Vēlos sasniegt savus mērķus, esmu gatavs izaicinājumiem un esmu gatavs konkurencei augstākā līmenī!

Kaspars Gorkšs: Vēlamies pierādīt, ka kvalifikācijas cikla sākums bija neveiksmīga apstākļu sakritība


Intervija ierakstīta 21. marta pēcpusdienā.

Latvijas Futbola federācija
no Šveices

Saistītie raksti