Latvijas izlases futbolists Andrejs Rubins (30) pirms mačiem ar Luksemburgu ir savas simtās Latvijas izlasē aizvadītās spēles priekšvakarā. Intervijā portalam eSports.lv Andrejs stāsta par Latvijas valstsvienību kādreiz un tagad, izlasē aizvadīto simts spēļu nozīmību un savu pašreizējo darba vietu.

- Cik nozīmīga tev personīgi ir 100 spēļu robeža izlasē?

- Īpaši par to nemaz nedomāju – simtā, simtā... Bet vispirms jātiek sastāvā, lai tā simtā arī pienāktu! Ja izdosies, noteikti būs patīkami – cerams, ka šajā ciklā sasniegšu 100.spēli. Galvenais, lai izlase uzvar. Protams, būtu jau forši arī pašam iesist vārtus 100.spēlē, bet par to nedomāju.

- Kuri izlasē pavadītie mirkļi vislabāk palikuši atmiņā?

- Atlases cikls, kura beigās spēlējām Turcijā, kā arī 2004. gada Eiropas čempionāts. Atlases ciklā piedalījos visās spēlēs un vienmēr biju laukumā 90 minūtes. Patīkami pašam, ka nesēdēju maiņā, bet patiešām spēlēju un arī guvu vienus vārtus – izšķirošos pret Sanmarino pēdējā minūtē. Tie trīs punkti mums noderēja.

- Salīdzinot izlasi pirms pieciem gadiem un tagad – kas ir mainījies? Treneris tas pats, arī tu joprojām esi pamatsastāva spēlētājs...

- Tad bija nobriedušāka izlase. Arī vietējie klubi Eirokausos spēlēja sekmīgāk, bet tagad nekur tālu netiek. Vairāki no mums spēlēja labos ārzemju klubos – piemēram, Pahars, Laizāns. Bija vairāk leģionāru. Pēc Eiropas čempionāta sajutām izmaiņas – daudz labu piedāvājumu, kur aizbraukt, varēju pats izvēlēties vēlamāko klubu.

- Kāpēc tagad lielākā daļa izlases spēlē Latvijā – pašu vēlme vai nav iespēju citur?

- Droši vien tāpēc, ka neviens nekur nevar aizbraukt. Parasti saka, ka tiek prasīta liela naudas summa, taču nav jau arī tik liela interese par Latvijas futbolistiem kā agrāk. No otras puses, piemēram, Mihadjuku neviens nebūtu pamanījis, ja viņš paliktu "Ventspilī". Tāpēc daudz ir atkarīgs arī no aģentiem, bet noteikti ne viss. Ja tu labi spēlē izlasē, tad arī būs iespēja kaut kur aizbraukt. Tikt ievērotiem klubos ir ļoti grūti, ja reiz Eirokausos tālāk par otro kārtu nevar tikt.

- Vai, tavuprāt, šajā atlases ciklā vēl varam aizķerties aiz pirmajām vietām?

- Spēles pret Luksemburgu visu izšķirs – vai nu paliks kaut kādas izredzes, vai ne. Ja zaudēsim kaut punktu pret Luksemburgu, tad jau viss būs skaidrs, un atlikušos atlases cikla mačos spēlēsim tikai tāpēc, lai pamaisītu kādam citam. Kad spēlējām pret Šveici, man vispār šķita, ka nekā sevišķa pretī nav. Nezinu, kāpēc zaudējām. Arī pret grieķiem - sēdēju maiņā pirmajā puslaikā un nevarēju saprast, kas tad viņiem tik labs. Vienkārši paši bijām mazliet nobijušies.

- Tātad problēma meklējama psiholoģijā?

- Iespējams, ka jā. Agrāk izlasē visiem, izejot laukumā, bija tāda sajūta, ka līdzīgi varam spēlēt ar jebkuru. Tagad jaunie čaļi nav tik daudz spēlējuši, tāpēc šāds noskaņojums varbūt vēl pietrūkst.

- Runājot par jaunajiem – cik ļoti tu jūti viņu elpu pakausī?

- Piemēram, Cauņa spēlē diezgan labi, un nav tā, ka esmu dusmīgs uz viņu, jo man jāsēž rezervē. Ja viņš tobrīd ir labā formā, tad izlasei tas nāk tikai par labu. Galvenais, lai būtu rezultāts – tāpēc varu pāris mačus nespēlēt.

- Kopš vasaras tu spēlē Azerbaidžānā. Ko vari teikt pat šīs valsts futbola līmeni?

- Man te patīk, galvenais, ka treneris uzticas. Uzeju laukumā un spēlēju mierīgi, neko nevajag izdomāt. Treneris saka, lai spēlēju savu spēli. Salīdzinot ar Latvijas futbolu, būtiskākā atšķirība ir interese par sporta veidu – pēdējā čempionāta spēlē izbraukumā bija pilns stadions – kādi septiņi tūkstoši. Varbūt Baku nav tik daudz skatītāju, jo te ir vairākas komandas, un vienā dienā bieži spēlē uzreiz četras. Tālākos izbraukumos visur ir pilni stadioni. Futbolam tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība.

- Vai Azerbaidžānā tiek izcelts fakts, ka tu spēlē Latvijas izlasē?

- Cilvēki to zina un attiecas labi. Futbolisti atceras, kā spēlējām savā starpā Rīgā pirms Eiropas čempionāta. Man komandā ir divi spēlētāji, kas toreiz piedalījās mačā pret Latviju.

- Šogad Baku "Inter" rindas papildināja vēl viens Latvijas futbolists – Vladimirs Koļesņičenko. Kā viņam sokas ar iejušanos jaunajā komandā?

- Tāpat kā man, kad atbraucu – grūti. Sākumā izej uz maiņu uz desmit minūtēm. Pamazām ieņem stabilu vietu sastāvā. Treneris īpaši nemētā futbolistus – ja spēle aiziet, tad arī būsi laukumā, ja ne – sēdēsi malā. Vladimiram pamazām tiek dota iespēja iespēlēties – pa 15, 20 minūtēm. Kad ir vieglāks mačs, tad visas 90 minūtes. Viņu pašu šeit viss apmierina.

- Vai Baku tu labprāt paliktu arī nākamsezon?

- Ir tādas runas, ka kluba vadība nekur mani nelaidīs. Līgums ir spēkā līdz vasaras beigām, bet man nekas nebūtu pretī palikt arī pēc tam. Arī krīzi just nevar – varbūt to jūt prezidents, bet problēmas līdz spēlētājiem nenonāk – kāda bija alga, tāda ir.

Intervija sagatavota sadarbībā
ar portālu eSports.lv

FOTO - LFF Preses daļa